Ja jūs esat kolēģis jogas skolotājs, jūs zināt patiesību, kuru ne visa pasaule atzīst: mēs esam tikpat dusmīgi, skumji, mežonīgi un kļūdaini kā visi pārējie. Kad es pirmo reizi sāku praktizēt jogu savos 20 gados, dzīvojot Āzijā un meklējot garīgu pamošanos, es tiešām domāju, ka spēcīga meditācija un jogas prakse radīs šo zendzinātu, svētlaimīgu un apgaismotu sevis versiju.
Divdesmit gadi un neskaitāmas stundas jogas, meditācija, apdomība, skaņas dziedināšana un čakra vēlāk līdzsvaro? Es joprojām nospiežu cilvēkus uz šosejas, man ir cigarete, kad man ir kokteilis, un es cenšos būt atbilstošs manai praksei.
Tas ir pareizi. Es esmu veltījis šos pēdējos 10 gadus, lai mācītu cilvēkiem jogu, atvieglotu labsajūtas sesijas korporatīvajā vidē un izglītotu jauniešus un pieaugušos par to, kā regulēt viņu nervu sistēmu. Es arī pastāvīgi sajaucos, darot lietas, ko mācīju, un es to atzīstu saviem studentiem.
Why, you ask? It’s because when I was first starting to practice yoga in the United States when I moved back from Korea, I was so intimidated by the studios, by the perfect bodies, by the expensive outfits, by the healthy perfect students and teachers I saw daily. I still went to class—I had grown to love yoga and needed the practice after all—but it was a challenge.
Es atceros dienu, kad devos vakariņās ar vienu no maniem iecienītākajiem skolotājiem, un viņa pasūtīja steiku, aizdedzināja cigareti un 20 minūtēs nometa četras F bumbas. Ēdināšanas laikā tas bija kā svars, kas pacēla no maniem pleciem. Viņa bija normāla cilvēks, kurš gadījās mācīt un darīt jogu. Dažreiz viņa dzēra zaļo sulu, trāpīja ar savu meditācijas spilvenu un katru dienu praktizēja. Un dažreiz viņa nebija. Tas bija labi.
Pēc tam es nekad nejutos nevietā studijā. Es kļuvu par regulāru un beidzot veicu oficiālu 200 stundu apmācību, lai iemācītos vēl vairāk. Es tiecos būt nekas cits kā es neatkarīgi no tā, kur es parādījos. Un, lai gan tas nav domāts visiem, kad tas ir domāts kādam, es zinu, ka mani trūkumi ir tikpat svarīgi kā mani panākumi.
Tāpēc nākamreiz, kad redzēsit mani satiksmē, murminādams zem elpas uz kāda cilvēka briesmīgo apvienošanos, tikai atcerieties: es neesmu neveiksmīgs jogs. Es esmu cilvēks, kurš gadās mācīt jogu. Varbūt tieši tas ir tāds skolotājs, kāds pasaulei vajadzīgs vairāk.
